Cigoriņu augs

Cigoriņi (Cichorium intybus), Asteraceae dzimtas daudzgadīgais zilais zieds. Cigoriņi, kas ir cēlušies no Eiropas un ir ievesti Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimta beigās, tiek plaši audzēti Nīderlandē, Beļģijā, Francijā un Vācijā un zināmā mērā Ziemeļamerikā. Tās lapas ēd kā dārzeņus vai salātos, un saknes var vārīt un ēst ar sviestu. Augu audzē kā lopbarību vai augu kultūru liellopiem. Cigoriņu sakni var grauzdēt un samaļ, lai kafijai piešķirtu papildu krāsu, ķermeni un rūgtumu; Amerikas Savienotajās Valstīs šī prakse ir īpaši populāra Ņūorleānas pilsētā.

Viktorīna

Šis vai tas? Augļi pret dārzeņiem

burkāni

Cigoriņiem ir garš miesīgs taproots un stingrs, zarojošs, matains kāts, kas izaug apmēram 1 līdz 1,5 metru (3 līdz 5 pēdu) augstumā. Tās lobotās zobainās lapas savvaļas cigoriņos, kas pēc izskata ir līdzīgas pienenes lapām, atrodas ap pamatni. Dažu šķirņu saknes vasarā audzē brīvā dabā, un tās rudenī audzē, lai ziemā piespiestu vai ārpus sezonas audzētu telpās. Vienā piespiešanas metodē tiek iegūts kapuzīns, kas ir atdalītas, blanšētas lapas, ko franči iecienījuši kā ziemas salātus. Cita metode dod witloef jeb witloof stingrākas galvas vai vainagus, kurus dod priekšroka Beļģijā un citur. Visā Eiropā saknes tiek glabātas, lai ziemā ražotu lapas salātiem.

In temperate regions having a growing season of five and a half to six months, if the seed is sown too early in the spring, the plants may go to seed instead of forming large storage roots suitable for forcing; in such areas seed should be sown in June. The roots may be forced in cellars, under greenhouse benches, or outdoors.