Svētruna 2021 -01 -17. 1.daļa. Māc. Egils Ķeiris. (Jūnijs 2024)
Jēkabs, ivrits Yaʿaqov, arābu Yaʿqūb, saukts arī par Izraēlu, ebreju Yisraʾel, arābu Isrāʾīl, ebreju patriarhs, kurš bija Ābrahāma mazdēls, Īzaka un Rebeka dēls, un Izraēlas tautas tradicionālais sencis. Stāsti par Jēkabu Bībelē sākas 1. Mozus 25:19.
Viktorīna
Mitoloģija, leģenda un folklora
Kurā Grieķijas reģionā Panu pielūdza pirmo reizi?
Saskaņā ar Veco Derību Jēkabs bija Ēsava jaunākais dvīņubrālis, kurš bija Edomas un edomiešu priekštecis. Viņi ir divu dažādu līmeņu sabiedriskās kārtības pārstāvji, Jēkabs ir mācītājs un Esavs ir nomadu mednieks. Grūtniecības laikā Dievs Rebekai teica, ka viņa dzemdēs dvīņus; katrs no viņiem atrada lielu tautu, un vecākais Ēsavs kalpos savam jaunākajam brālim. Kā izrādījās, Jēkabs ar sarežģītas dubultās maldināšanas palīdzību spēja iegūt sava vecākā brāļa dzimšanas tiesības no viņu tēva. Pēc tam Jēkabs aizbēga no brāļa dusmām un devās patvērumā kopā ar savu senču aramiešu cilti Haranā Mesopotāmijā.
Ceļojuma laikā Jēkabs saņēma īpašu atklāsmi no Dieva; Dievs apsolīja Jēkabam zemes un daudzus pēcnācējus, kas izrādīsies visas Zemes svētība. Jēkabs savu redzējumu saņēmušo vietu nodēvēja par Bēteli (“Dieva nams”). Ierodoties tēvoča Lābana mājās Haranā, Jēkabs iemīlēja savu brālēnu Rašeli. Viņš septiņus gadus strādāja viņas tēva Lābana labā, lai iegūtu Rahelas roku laulībā, bet pēc tam Lābans kāzu ceremonijā Rāhelu aizstāja ar vecāko meitu Lī. Negribot precējies ar Lī, Jēkabs tādējādi bija spiests kalpot Lābanam vēl septiņus gadus, lai viņš varētu ņemt arī savu mīļoto Rašeli par savu sievu. Pēc tam Jēkabs vēl sešus gadus kalpoja Lābanam, kura laikā viņš ieguva lielu mantu; pēc tam viņš ar sievām un bērniem devās atpakaļ uz Palestīnu. Pa ceļam Jēkabs cīkstējās ar noslēpumainu svešinieku, dievišķu būtni, kurš mainīja Jēkaba vārdu uz Izraēlu. Pēc tam Jēkabs tikās, tika samierināts ar Ēsavu un apmetās Kanaānā.
Jēkabam bija 13 bērni, no kuriem 10 bija Izraēla cilšu dibinātāji. Lea viņam dzemdēja savu vienīgo meitu Dinu un sešus dēlus - Rubeņu, Simeonu, Levi (kas cilti neatrada, bet bija levītu senčs), Jūdu (no kuras cēla cilts un Dāvida monarhija), Issachar., un Zebulonu. Lēnas kalpone Zilpa dzemdēja Viņam Gadu un Ašeru, bet Rahelas kalpone Bilha iznesa viņam Danu un Naftali. Rāheles dēli bija Bendžamins un Jāzeps (kuri cilti neatrada, bet kuru dēli nodibināja Manases un Efraima ciltis).
Stāsts par Jēkaba vēlākiem gadiem pareizāk pieder stāstam par Jāzepu (qv). Dzīves nogalē bads pamudināja Jēkabu un viņa dēlus pārcelties uz Ēģipti, kur viņš tika apvienots ar savu dēlu Jāzepu, kurš bija pazudis dažus gadus iepriekš. Izraēla nomira Ēģiptē 147 gadu vecumā un tika apglabāts Kanaānā Hebronā.
Stāsti par Jēkaba dzimšanu un viņam piešķirto pirmstiesību iegūšanu (1. Mozus 25: 19–34; 27) sniedz viegli aizklātu atvainošanos par attiecībām starp Edomu (Ēsavu) un Izraēlu Dāvida laikos. Vecāko tautu Edomu Dāvids pakļāva Izraēlam (2. Samuēla 8: 8). Jēkaba stāstos tiek pieņemts un uzsvērts, ka visas lietas notiek pēc dievišķa dizaina. Dievišķajam mērķim ir sevišķi liela nozīme; Dieva griba ir tāda, ka Ēsavs (Edoms) dzīvos tuksnesī un būs pakļauts Izraēlam.
