Satura rādītājs:

Amerikas Savienoto Valstu Likums par pacientu aizsardzību un pieejamu aprūpi [2010]
Amerikas Savienoto Valstu Likums par pacientu aizsardzību un pieejamu aprūpi [2010]

Thorium: An energy solution - THORIUM REMIX 2011 (Maijs 2024)

Thorium: An energy solution - THORIUM REMIX 2011 (Maijs 2024)
Anonim

Pēdējais fragments

Likuma liktenis tomēr nebija pārliecināts, jo starp Senāta un Parlamenta versijām bija ievērojamas atšķirības, kuras būtu jāsaskaņo. Sarežģīti jautājumi bija Skota Brauna no Masačūsetsas vēlēšanas Senātā, kurš ieņēma vietu, kuru uz laiku bija ieņēmis demokrāts Pols Kirks pēc Ted Kennedy nāves. Brauna vēlēšanas, kas aktīvi cīnījās pret veselības likumprojektu, atņēma demokrātiem no izturīgā vairākuma pret filibusteriem un padarīja neskaidru izredzes uz galīgo pāreju.

2010. gada martā, tiklīdz vēsturiskais pasākums bija veltīts sakāves robežai, Obama un demokrātu līderi - it īpaši Senāta vairākuma līderis Harijs Reids un nama spīkere Nensija Pelosi - organizēja pēdējā grāvja kampaņu, kurai sekoja likumdošanas manevrēšana. Saskaroties ar veselības aprūpes reformas sakāves izredzēm, demokrāti galu galā vienojās par stratēģiju, saskaņā ar kuru Pārstāvju palāta pieņems likumprojekta Senāta versiju, tādējādi padarot to par likumu, un pēc tam nekavējoties pieņems likumprojektu, ar kuru groza (“nostiprina”) likumprojektu. likumdošana, ko tā nosūtītu Senātam. Aborts kārtējo reizi draudēja izsvītrot likumdošanu, jo Stupaks un aktīvo demokrātu grupa iebilda pret Senāta runu par abortu izdarīšanu, bet Obama iejaucās, apņemoties izdot izpildrakstu, paskaidrojot, ka federālo naudu nevar izmantot abortu nodrošināšanai.Stupaks un vēl 218 demokrāti likumprojekta Senāta versiju galīgi apstiprināja 21. martā atmosfērā, ko bieži karsēja gan Parlamenta palātā, gan ārpus tā; visi republikāņi, ieskaitot Cao, iebilda pret Senāta likumprojektu. Pēc tam “labojumu” pakete tika nokārtota 220–211. Namā, un pēc tam to apstiprināja Senāts un vēlreiz Parlaments, jo noteikumi par studentu aizdevumiem tika noņemti kā noteikumu pārkāpums. Obama par Affordable Care Act 23. martā parakstīja likumu par likumiem, bet 30. martā - likumprojektu par labojumiem.Pēc tam “labojumu” pakete tika nokārtota 220–211. Namā, un pēc tam to apstiprināja Senāts un vēlreiz Parlaments, jo noteikumi par studentu aizdevumiem tika noņemti kā noteikumu pārkāpums. Obama par Affordable Care Act 23. martā parakstīja likumu par likumiem, bet 30. martā - likumprojektu par labojumiem.Pēc tam “labojumu” pakete tika nokārtota 220–211. Namā, un pēc tam to apstiprināja Senāts un vēlreiz Parlaments, jo noteikumi par studentu aizdevumiem tika noņemti kā noteikumu pārkāpums. Obama par Affordable Care Act 23. martā parakstīja likumu par likumiem, bet 30. martā - likumprojektu par labojumiem.

Following the 2010 midterm elections, the Republicans—who had pledged during the campaign to repeal the health care bill—gained control of the House of Representatives. In one of their first acts, the House Republicans, with three Democrats, voted in January 2011 to repeal the legislation, 245–189. The following month, however, the repeal failed in the Democrat-controlled Senate on a party-line vote.

The Affordable Care Act was also challenged by the attorneys general in more than a dozen states who filed suit, charging that the reform, in particular the individual mandate (the requirement that most Americans carry health insurance by 2014 or pay a penalty), was unconstitutional. Although a number of lawsuits were dismissed, some federal judges ruled beginning in late 2010 that Congress had, by enacting the individual mandate (due to take effect in 2014), exceeded the authority granted it by the commerce clause and the general welfare clause. None of these judges, however, halted the implementation of the law while the administration appealed. In March 2012 the U.S. Supreme Court heard challenges to the Affordable Care Act in the Affordable Care Act cases. In its ruling, issued in June 2012, the court held (5–4) that the individual mandate was constitutional under Congress’s taxing power and that the law’s expansion of Medicaid—the national health-insurance program for the poor, jointly funded by the federal government and the states—was constitutional as long as states that refused to expand their Medicaid rolls did not lose federal Medicaid funding for existing beneficiaries.