Mūrniece: Ar e-Saeimu esam pirmā Eiropas Savienībā un priekšā mūsu digitālajiem kaimiņiem igauņiem (Maijs 2024)
Uz priekšu balstoties, lielvalstu - it īpaši Amerikas Savienoto Valstu - prakse izveidot ilgstošu militāru klātbūtni svešā valstī kā līdzeklis spēka prognozēšanai un nacionālo interešu veicināšanai.
Termins uz priekšu balstās uz ekipējumu, bruņotajiem spēkiem un pastāvīgām militārām iekārtām, kuras miera laikā ir izvietotas ārzemēs vai izvietotas jūrā. Vispārīgāks termins - klātbūtne uz priekšu - ietver tādas nekarīgas aizjūras militārās aktivitātes kā piekļuves līgumi, ārvalstu militārā palīdzība, kopīgas apmācības un izlūkdatu apmaiņa. Redzamā aizjūras militārā klātbūtne ir paredzēta, lai projicētu valsts varu, atturētu potenciālos pretiniekus un stabilizētu potenciāli nepastāvīgos reģionus. Pamats uz priekšu atbalsta arī noteiktas lielvalsts aizsardzības politikas mērķus, atturot militāro konkurenci noteiktā ietekmes sfērā.
Pamatinformācija nodrošina loģistikas vajadzības, kā arī plašākus stratēģiskos mērķus. Militārā personāla un ekipējuma klātbūtne galvenajos ģeogrāfiskajos reģionos ļauj ātri reaģēt konflikta gadījumā, ja atturēšana neizdodas. Militāro līdzekļu izvietojums ārvalstīs ievērojami samazina laiku, kas vajadzīgs aprīkojuma un bruņoto spēku transportēšanai uz konflikta zonu. Pamatinformācija uz priekšu ļauj komandieriem ātri pārvietoties un koncentrēt militāro spēku attālākos pasaules nostūros.
Uz mieru pavadīta laika militārā klātbūtne uz priekšu ir viena no globālās lielvalsts galvenajām īpašībām. Tās kulminācijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Lielbritānijas impērija uzturēja garnizonu un koalīciju staciju sistēmu, kas aptvēra visu pasaules malu. Pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotās Valstis demontēja daudzas savas kara laika bāzes, bet, cenšoties ierobežot Padomju Savienību, uzturēja svarīgu militāro klātbūtni Eiropā un Āzijā. Aukstā kara beigas izraisīja vairāk pārstrukturēšanas, jo Krievija centās saglabāt savu reģionālo ietekmi, parakstot pamatlīgumus ar bijušajām padomju republikām.
After the September 11, 2001, terrorist attacks, the U.S. Department of Defense embarked on a global posture-realignment process that focused less on a large overseas concentration of U.S. troops and matériel and more on rapid deployment into areas that may be distant from the basing location. These changes in forward-basing posture were intended to address the complex and asymmetric threats of the post-Cold War world more effectively and flexibly.
