Neredzamā roku ekonomika

Neredzamā roka, metafora, kuru ieviesa 18. gadsimta skotu filozofs un ekonomists Ādams Smits, kas raksturo mehānismus, ar kuru starpniecību indivīdu uzkrātās pašpārliecinātās darbības var radīt labvēlīgus sociālos un ekonomiskos rezultātus, no kuriem neviens negrasās panākt šādus rezultātus. Neredzamās rokas jēdziens ir izmantots ekonomikā un citās sociālajās zinātnēs, lai izskaidrotu darba dalīšanu, apmaiņas veida parādīšanos, bagātības pieaugumu, modeļus (piemēram, cenu līmeni), kas izpaužas tirgus konkurencē, un sabiedrības institūcijas un likumi. Pretrunīgāk tiek apgalvots, ka brīvie tirgi, ko veido ekonomikas pārstāvji, kas darbojas savās interesēs, sniedz vislabākos iespējamos sociālos un ekonomiskos rezultātus.

Ādams Smits: sabiedrība un neredzamā roka

Vēstures evolūcijas teorija, kaut arī tā varbūt ir saistošā Nāciju bagātības koncepcija, tomēr ir pakārtota

Smits divreiz atsaucas uz šo frāzi, lai parādītu, kā sabiedrības ieguvums var rasties no tādu personu mijiedarbības, kuras nedomāja radīt tik labu. Morālo sentimentu teorijas (1759) IV daļas 1. nodaļā viņš skaidro, ka, tā kā turīgi indivīdi īsteno savas intereses, pieņemot darbā citus, lai viņi strādātu, viņus “vada neredzama roka”, lai sadalītu nepieciešamības, kas visi būtu saņēmuši, ja būtu notikusi vienāda zemes dalīšana. Nācijas bagātības būtības un cēloņu izpētes (1776. gads) IV grāmatas 2. nodaļā, iebilstot pret importa ierobežojumiem un izskaidrojot, kā indivīdi dod priekšroku vietējiem, nevis ārvalstu ieguldījumiem, Smits izmanto frāzi, lai apkopotu, kā notiek pašu ieinteresētas darbības. tik saskaņoti, ka tie veicina sabiedrības intereses. Šajos divos gadījumos sarežģītu un izdevīgu struktūru izskaidro, atsaucoties uz cilvēka dabas un ekonomiskās mijiedarbības pamatprincipiem.

Tomēr citos gadījumos Smits izmanto ideju par neredzamo roku, nelietojot pašu frāzi. Piemēram, Nāciju bagātības I grāmatas 2. nodaļas ievaddaļā viņš apraksta, kā darba dalīšana nav tālredzīgas gudrības rezultāts, bet gan dabiskas “tieksmes uz kravas automašīnām, maiņas darījumiem un samaini vienu lietu pret otru. ” Vēlāk tajā pašā traktātā viņš izklāsta, kā indivīdus tik ļoti vada cenas, ka preču piedāvājums mēdz apmierināt pieprasījumu. Vispārīgāk runājot, Smits skaidro, kā tirdzniecības modeļi, ieskaitot vispārējo labklājības radīšanu, rodas, indivīdiem reaģējot un cenšoties gūt panākumus viņu pašu vietējos apstākļos.

Lai arī Smits ekonomiskos aģentus bieži dēvē par pašnodarbinātiem, viņš nenozīmē apgalvot, ka viņu motivācija ir savtīga. Aģenti drīzāk motivē pārliecība un nodomi, kas drīzāk atspoguļo viņu zināšanas vietējā līmenī un īpašas bažas (ieskaitot tos, kas attiecas uz viņu ģimenēm), nevis kāda plašāka sabiedriskā labuma izpratne.