Kā ārvalstniekiem sokas ar Latvijas vēstures un kultūras iepazīšanu (Maijs 2024)
Nevienlīdzīgs līgums Ķīnas vēsturē ir jebkurš no līgumiem un nolīgumiem, kuros Ķīna bija spiesta atzīt daudzas savas teritoriālās un suverenitātes tiesības. Par tām 19. un 20. gadsimta sākumā notika sarunas starp Ķīnu un ārvalstu imperiālistiskajām lielvarām, īpaši Lielbritāniju, Franciju, Vāciju, ASV, Krieviju un Japānu.
Viktorīna
Vēstures pētījums: kurš, kas, kur un kad?
Kas atklāja penicilīnu?
Tā kā 1835. gadā tika panākta vienošanās starp Ķīnu un Kokandas khanatu (pašreizējās Uzbekistānas un Kazahstānas daļās), nevienlīdzīgos līgumus ierosināja bruņots konflikts starp Lielbritāniju un Ķīnu, kas pazīstams kā pirmais opija karš (1839). –42), kas tika atrisināts ar Nanjingas līgumu (Nanking; 1842. gada 29. augusts). Saskaņā ar šīs vienošanās noteikumiem Ķīna izmaksāja britiem kompensāciju, nodeva Honkongas teritoriju un vienojās noteikt “taisnīgu un saprātīgu” tarifu. Turklāt britu tirgotājiem, kuriem iepriekš bija atļauts tirgoties tikai Ķīnas dienvidu ostā Kantonā (Guandžou), tagad bija atļauts tirgoties piecās ostās (ko sauc par līgumu ostām), ieskaitot Kantonu un Šanhaju.
Nākamgad nolīgums tika papildināts ar Lielbritānijas papildu līgumu Bogā (Humen; 1843. gada 8. oktobris), ar kuru Lielbritānijas pilsoņiem Ķīnā tika piešķirtas eksteritoriālas tiesības, saskaņā ar kuriem viņiem bija jābūt viņu pašu konsulu kontrolē un tie nebija pakļauti Ķīnas likumiem. Tajā tika iekļauta arī vislielākās labvēlības klauzula, garantējot Lielbritānijai visas privilēģijas, kuras Ķīna varētu piešķirt jebkurai citai ārvalstu varai.
Dažu nākamo gadu laikā Ķīna noslēdza līdzīgu līgumu sēriju ar citām lielvarām; vissvarīgākie līgumi bija Wanghia (Wangxia) līgums ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Whampoa līgums ar Franciju (abi 1844). Katrs papildu līgums attiecās uz eksteritorialitātes tiesībām, un rezultātā ārzemnieki līguma ostās ieguva neatkarīgu juridisko, tiesu, policijas un nodokļu sistēmu.
Pēc Lielbritānijas un Francijas sakāves Ķīnā otrajā Opiuma karā (vai Bultu karā; 1856–60) notika sarunas par jaunu līgumu sēriju. Rezultātā iegūtie Tjandzjinas līgumi (Tientsin; 1858) papildināja vecos līgumus, paredzot ārvalstu diplomātu uzturēšanos Pekinā (Pekinā), ārzemnieku tiesības ceļot Ķīnas iekšienē, valsts galvenā ūdensceļa - Jandzi - atvēršanu. River (Chang Jiang), ārvalstu kuģošanai, atļauja kristiešu misionāriem izplatīt savu ticību, opija importa legalizēšana un saldumu tirdzniecība, kā arī 10 jaunu ostu atvēršana ārējai tirdzniecībai un uzturēšanās iespējām.
Tikmēr Krievija parakstīja atsevišķu līgumu - Aigunas līgumu (1858. gada 16. maijs), ar kuru Krievijai būtu jurisdikcija pār zemēm, kas atrodas uz ziemeļiem no Amūras upes no tās krustojuma ar Argun upi līdz Tatāra jūras šaurumam, Ķīna kontrolētu zemes atrodas uz dienvidiem no Amūras no Argun līdz Ussuri (Wusuli) upei, un teritorija uz austrumiem no Ussuri līdz Japānas jūrai (Austrumu jūrai) būtu kopīga. Saskaņā ar līgumu Amūras, Ussuri un Sungari (Songhua) upēs būtu atļauts kuģot tikai Krievijas un Ķīnas kuģiem.
1860. gadā pēc tam, kad ķīnieši nebija ratificējuši Tjandzjinas nolīgumus, briti un franči atsāka karu, sagūstīja Pekinu un piespieda ķīniešus parakstīt Pekinas konvenciju, kurā viņi piekrita veikt sākotnējos izlīgumus. Citas rietumvalstis atkal izpildīja līdzīgus nolīgumus. Pēc Chefoo konvencijas, kas 1876. gadā tika apspriesta Jantai (Chefoo) ar Lielbritāniju (lai arī Lielbritānija to neratificēja līdz 1885. gadam) pēc tam, kad Ķīnas pilsoņi noslepkavoja britu pētnieku, tika panākta lielāka ķīniešu piekāpšanās un atvērtas vairākas jaunas ostas. Ar Pekinas līgumu (1860. gada 14. novembris) Krievija sasniedza to, ko bija centusies panākt neratificētajā Aigun līgumā; Krievijai tika piešķirta jurisdikcija arī zemēs uz austrumiem no Ussuri un uz dienvidiem no Hankas ezera, kas ietvēra arī Vladivostokas apmetni.
1885. gadā ar citu Tjandzjinas līgumu tika noslēgts Ķīnas un Francijas karš (1883–85) un Annam (tagad Vjetnamā) tika nodots Francijai, savukārt Šimonoseki līgums, kas tika parakstīts 1895. gadā pēc Ķīnas un Japānas kara (1894–95), tika atdots. Taivāna un P'eng-hu salas (Pescadores) uz Japānu atzina Korejas neatkarību un paredzēja vēl vairāk ostu atvēršanu, kā arī Japānas pilsoņu tiesības pārvaldīt rūpnīcas (tirdzniecības vietas) Ķīnā. Boksa protokols, kas parakstīts 1901. gadā pēc Ķīnas neveiksmīgajiem mēģinājumiem izraidīt no valsts visus ārzemniekus Boksa sacelšanās laikā (1900), paredzēja ārvalstu karaspēka izvietošanu galvenajos punktos starp Pekinu un jūru.
Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas padomju valdība izbeidza lielāko daļu privilēģiju, ko cariskā Krievija ieguva saskaņā ar nevienlīdzīgajiem līgumiem. No 1928. līdz 1931. gadam ķīniešu nacionālistiem izdevās pārliecināt Rietumu lielvalstis atgriezt Ķīnai tarifu autonomiju, bet Lielbritānija, Francija un ASV eksteritoriālas privilēģijas neatteica līdz 1946. gadam. Briti 1997. gadā atjaunoja Honkongas suverenitāti Ķīnai, un portugāļi to pašu izdarīja Makao 1999. gadā pēc tam, kad abas valstis bija noslēgušas nolīgumus ar Ķīnu.
