Senators, Governors, Businessmen, Socialist Philosopher (1950s Interviews) (Maijs 2024)
Roberts A. Tafs, pilnībā Roberts Alfonss Tafs, (dzimis 1889. gada 8. septembrī Sinsinati, Ohaio štatā, miris 1953. gada 31. jūlijā Ņujorkā, Ņujorkā) 14 gadus vecs republikāņu vadītājs ASV Senātā (1939–53).), kuru atbalstot tradicionālais konservatīvisms, viņš ieguva virsroku “Mr. Republikānis ”; viņa nespēja saņemt prezidenta kandidatūru 1948. un 1952. gadā liecināja par partijas internacionālisma sakāvi izolacionismā.
Viktorīna
Vēsturiskais Smorgasbords: fakts vai daiļliteratūra?
Pirmā persona, kas pārdzīvoja kritienu pār Niagāras ūdenskritumu, bija sieviete.
Amerikas Savienoto Valstu 27. prezidenta (1909–1313) Viljama Hovarda Tafta dēls Tafs tika uzņemts Ohaio bārā 1913. gadā. Specializējoties uzticības un lietderības lietās, viņš arī kļuva par vairāku veiksmīgu uzņēmumu direktoru. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija ASV Pārtikas pārvaldes padomnieka palīgs (1917–18) un Amerikas Palīdzības pārvaldes padomnieks (1919). Pēc tam viņš kalpoja Ohaio Pārstāvju palātā (1921–26) un valsts senātā (1931–32).
1938. gadā ievēlēts par ASV Senātu, Tafs drīz vien kļuva par spēcīgu ietekmētāju Vašingtonā, denonsējot Jaunā līguma “sociālisma tendences” un aicinot uz ekonomiku valdībā, sabalansētu budžetu un mazāku varas centralizāciju nācijas galvaspilsētā.. Pirms japāņu uzbrukuma Pērlhārborai (1941. gada decembris) viņš bija izteikts anti-intervences aktīvists; Pēc tam viņš metās aiz kara centieniem, taču bieži kritizēja prezidenta Franklina D. Rūzvelta kara politiku.
Līdz ar republikāņu vairākuma ievēlēšanu Kongresā 1946. gadā Taft iegāja jaunā varas un prestiža posmā. Viņš bija nenogurstošs kā republikāņu Senāta politikas komitejas priekšsēdētājs un pirms kongresa bija labi informēts par visiem tiesību aktiem. Viņa visievērojamākais sasniegums bija Taft-Hartley Darba attiecību likuma (1947) pieņemšana, ar kuru tika noteikti organizētā darba ierobežojumi un, pēc tā sponsoru domām, centās līdzsvarot vadības un darba darīšanas tiesības. Lai arī viņš sponsorēja modificētus sociālās labklājības pasākumus mājokļu, veselības un izglītības jomā, viņš turpināja iebilst pret varas centralizāciju federālajā valdībā.
Neatlaidīgs izolācijas pārstāvis Taft iebilda pret ASV iesaistīšanos pasaules lietās pēc Otrā pasaules kara, izmantojot tādas starptautiskas organizācijas kā Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), kas dibināta 1949. gadā. Drīzāk viņš pievienojās bijušajam prezidentam Herbertam Hūveram, aicinot izveidot “Amerikas cietoksni” un “brīvās rokas princips”. Tieši šo iemeslu dēļ Taft apņēmīgāk pretojās kandidatūrai prezidenta amatam. Jau kopš 1936. gada katrā no nacionālajiem konventiem kā iecienītākā dēla kandidāts ieradās 1948. gada konvencijā ar ievērojamu atbalstu visā valstī, taču zaudēja internacionālista Tomasa E. Deveja labi organizētajiem spēkiem. Atkal 1952. gadā kandidatūru viņam liedza spēcīgā internacionālistu koalīcija, kas sapulcējās ap populāro kara laika ģenerāli Dvaitu D. Eizenhaueru. Pēc savas partijas uzvaras vēlēšanās Taft kļuva par vairākuma vadītāju un Eizenhauera galveno padomnieku Senātā.
